Šeit vēljoprojām tiek augsti vērtēts lietu īstums un tradīcijas. Man patīk, ja ēdiens uz galda nonāk no sava lauka un ja celtniecībā izmantojam koksni no sava meža. Tas ir dabīgais līdzsvars starp cilvēku un dabu. Nez kādēļ cilvēki no citurienes to dēvē par eko.
Ragners Lebu (seno būvniecības tradīciju cienītājs)

Pelvas apriņķī dzīvo daudz ģimeņu, kas ikdienas gaitās iet roku rokā ar dabu.

Verioras pagastā Sivahavas ciemā atrodas saimniecība „Süvahavva loodustalu”, kurā audzē vairāk nekā 40 garšaugu un zāļu tēju sugu. Ciema muzejā-vilnas fabrikā var vērot, kā no vilnas top dzija.

Piusas alu tuvumā, vecajā dzelzceļa stacijā atrodas Piusas māla darbnīca, kurā ar rokām tiek darināti keramikas izstrādājumi, turklāt izmantojot arī vietējo mālu. Darbnīcā tapušās krūzes, bļodas un citus priekšmetus var iegādāties paņemšanai līdzi. Apmeklētāji arī paši var pagatavot sev kādu tīkamupiemiņas velti.

Vietējie materiāli kā, piemēram, māls, grants, koks un salmi, tikuši izmantoti ne viena vien vīra mājas konstrukcijās.

Pleskavas piekrastes ciematiņos dzīve vēl joprojām kūsā pa vecam. Iztiku ļaudis pelna ar zvejniecību un sīpolu audzēšanu – tieši tāpat kā daudzu gadsimtu garumā. Tradicionālajā Lībnicas sīpolu gadatirgū pēc ziemas krājumiem ierodas arī galvaspilsētas kungi. Īstu sīpolu tomēr varot dabūt tikai pie Peipusa ezera.
Apceļojot Pelvas apriņķi, katrā ciemā sastapsi īstus lauku ļaudis, kuri godā senču tradīcijas – lai tas būtu aitu vai linu audzētājs, amatnieks vai muzikants.