Piusas pusi vislabāk droši vien raksturo smiltis – gan baltais, gan sārtais smilšakmens. Piusas smilšu alas, kuru garums ir vairāk nekā 10 kilometru, radušās Igaunijas Republikas pirmajos gados, kad tajās stikla rūpniecības vajadzībām bija izveidotas smilšu raktuves.

2010. gadā atvērtais Piusas apmeklētāju centrs apbur ar dabas tuvību. Ekspozīcijas stāsta par sikspārņiem un smiltīm, apkaimē sastopamajiem putniem, zvēriem un kukaiņiem. Pašas Piusas alas 3D veidolā var vērot datorā, bet uz mākslīgās sienas ziemo sikspārņi-roboti. Ēka aprīkota ar inovatīviem, tomēr šajā vidē visādā veidā piemērotiem dabīgiem risinājumiem: apkurei tiek izmantoti graudaugu atkritumi un uz ēkas uzstādīti saules paneļi.

Redzot, kā sausie briežu ķērpji mijas ar viršu klajumiem un treknas melnzemes vietā no zemes dzīlēm pretim mirdz tīra balta smilts, neviļus gribas vaicāt: bet kā gan šeit ļaudis dzīvojuši, no kā pārtikuši?

Jādomā, ka arī tā laika saimnieks bieži ir prātojis, kā lai izdzīvo, ja visapkārt ir neauglīga smilšaina augsne.

Senāk bija ierasts turēt meža bites, mežā kārtīgam lauku saimniekam bija savi biškopji un apkārtnē esošo zemi mēdza dēvēt par bišu ganībām.

No paaudzes paaudzē Oravas pagasta saimniecības īpašnieki pieprata arī priežu darvas dzīšanas mākslu – katram saimniekam mežā bija sava darvas krāsns. Tā bija samērā dārga un pieprasīta prece, piemēram, Peipusa zvejniekiem laivu darvošanai.