Pelvas apriņķis izceļas ar kultūras daudzveidību. Pašreizējais Pelvas apriņķis ir aizņēmis daļu no kādreizējo Veru, Tartu un Pečoru apriņķu teritorijām, un šeit bez igauņu valodas ļaudis runā arī veru un setu valodās. Daudzu pamatiedzīvotāju piekopto rituālu, tradīciju, amatniecības prasmju un būvniecības mākslas izcelsme meklējama senajā Veru apriņķī.

Pelvas apriņķis ir igauņu dziesmu svētku tradīcijas dzimšanas vieta. Pirmās vairāku igauņu koru sadziedāšanās notika 1855. un 1857. gadā Intsikurmu estrādē. Dziesmu svētku un muzicēšanas tradīciju turpina arī pasākumi „Uma Pido” un „Harmoonika”.

Pelvas apriņķī dzimis un darbojies Igaunijas nacionālās kustības un tradicionālās kultūras dižgars Jakobs Hurts, un viņa gaišais gars vēl šobaltdien virmo šejienes izglītības dzīvē. Mazās Illimari takas pie Ahjas upes savā darbā aprakstījis rakstnieks Frīdeberts Tuglass.

Dzīvi apriņķa austrumdaļā ietekmē Peipusa ezers – šejienes tradicionālajā kultūrā vērojami vairāki krievu kultūrai raksturīgie elementi, kas saistās ar votu un krievu apdzīvotību piekrastes reģionā daudzu gadsimtu garumā. To var pamanīt gan ciemu arhitektūrā, gan arī plašajos sīpolu laukos. Vietējie ļaudis piekopj arī dažādas reliģijas – luterisko, pareizticīgo un vecticībnieku.

Uz dienvidiem no Peipusa ezera piekrastes reģioniem dzīvo īpaša igauņu tautas daļa – seti. Tā kā Setomā vēsturiski atradusies uz pašas robežas ar Krieviju, unikālajā setu kultūrā vērojama gan austrumu, gan rietumu ietekme – kā setu valodā un paražās, tā virtuvē un tautas tērpos. Īpaši jāatzīmē savdabīgais setu dziedāšanas veids – lēlo, kas iekļauts UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā.

Ja runā par kultūru, nevar nepieminēt arī sportu. Sporta žurnālists Pāvo Kivine teicis, ka sports ir sava veida kultūra jau kopš tiem laikiem, kad senie grieķi, paplašinot savu kultūras pasauli, kā pirmos objektus uzbūvēja gan amfiteātri, gan stadionu. Pelvas apriņķī iecienīts ir orientēšanās sports, slēpošana un futbols, un kurš gan nav dzirdējis par rokasbumbas klubu „Serviti”?